Tieši centrā pie apvāršņa – mūsu viesnīca
Tātad, atstājuši riteņus pie tirgotāja, mēs devāmies iekšā Šobakas pilī. Pastaigājoties pa drupām, mēs atklājām pazemes eju, par kuru Danā mums stāstīja brits. Šī eja ved cauri pusei kalna, uz kura atrodas pils, un iznāk tieši uz ceļa, pa kuru šurp brauc tūristi. Ribakovs sāka kāpt lejā pa pakāpieniem un saukt mani līdzi – es nebiju pret noiet pāris kāpņu laidumus, paskatīties, kas tur un kā, jo nekādas klaustrofobijas pazīmes pie sevis nekad nebiju manījis. Taču ar to mūsu aktīvajam ceļotājam nepietika, un viņš līda vēl zemāk, kas manos plānos gluži neietilpa. Pirmkārt, mēs nepaņēmām no velosipēdiem lukturīšus, otrkārt, velosipēdistu apavi ir slikti piemēroti šādiem alpīnistu trikiem. Bet Aleksandram tas viss bija līdz lampiņai viņa iedzimtās vieglās pārgalvības dēļ, un tāpēc viņš grima pils kalna iekšās arvien zemāk un zemāk, neskatoties uz maniem protestiem, un vilka mani sev līdzi. Pēc pārdesmit metriem uz leju un pussimta garumā (bet ejas garums ir vairāk nekā 250 metru) pakāpieni vietām pārvērtās vienkārši nelielos izciļņos, bet vietām izzuda pavisam. Tagad mēs kāpām lejā, ar rokām turoties pie akmeņiem sienās, bet vietām pat slidinoties uz pēcpuses, jo salauzt šajā tunelī kāju – kā divus pirkstus apčurāt. Es esmu ietekmējams, un uz tādām muļķībām mani pierunāt ir viegli, pat ja it kā nemaz tik ļoti negribas.
Kad bijām nokāpuši aptuveni līdz pusei, pasēdējām tumsā, izslēdzot telefonu lukturīšus. Iestājās absolūta tumsa, ar kādu pilsētnieks gandrīz nekad nesaskaras. Sajūta neparasta – tu zini, ka ap tevi ir simtiem metru ieža, un, ja notiktu nogruvums, tu uz ilgu laiku būtu ieslodzīts milzīgā akmens maisā, bet varbūt pat vispār netiktu ārā. Bail gan nebija. Eiropā par ieeju tādā vietā droši vien prasītu 25 eiro, visu apkārtu ar brīdinājuma zīmēm, aizliegtu kāpt lejā bez ķiveres un pavadoņa, un liktu parakstīt atteikšanos no pretenzijām, bet šeit visiem nospļauties. Toties saglabājas piedzīvojumu romantika!
Vēl tunelī ir lieliska akustika – no skaļām skaņām sienas patīkami baso, atbalss saglabājas teju pusminūti. Būtu kruti tur sarīkot ballīti un paklausīties čilautu. Galu galā mēs tikām līdz izejai un pa metāla skavām izrāpāmies uz ceļa. Saša arī šeit nelikās mierā, paziņoja, ka ceļš ir lohiem, un mēs rāpsimies atpakaļ paši saviem spēkiem. Rāpsimies, tad rāpsimies, jo vairāk tāpēc, ka kāpt augšā parasti ir ērtāk nekā kāpt lejā (lai gan fiziskās izturības ziņā grūtāk).
Pēc divdesmit minūtēm, no visām pusēm apbiruši ar kaļķakmens smiltīm, mēs lepni izgājām dienasgaismā, kur mūs negaidīti sagaidīja vācu tūristu grupiņa. Protams, mēs viņus visādi iedvesmojām ielīst dziļāk, jo tas taču ir interesanti un patīkami. Varbūt viņus mulsināja putekļu biezums uz mūsu drēbēm, bet varbūt mana lēnā un mokošā klibošana, taču bīrgeri uz slepenās ejas reklāmu nez kāpēc neuzķērās, un aprobežojās ar pārdesmit pakāpieniem.
Slepenā eja iznāca virszemē tieši pie fotoattēlā redzamā ceļa
Mēs vēl nedaudz pastaigājāmies pa pili, un no augšas papriecājāmies par apkārtnes saulrieta skatiem, lai gan bija kļuvis jau ne pa jokam auksts. Drupās vienkārši mētājas akmeņi ar gravējumiem – Eiropā katru saskaitītu, ieliktu kastītē un rāmītī, bet te – ņem, ja gribi, un ved uz savu vasarnīcu. Par laimi, Eiropas tūristu vasarnīcas ir tālu, bet vietējie neiespringst. Kad pienāca laiks iet atpakaļ, es parunājos ar tirgotāju, kurš izmisīgi centās mums kaut ko iesmērēt. Viens no viņa mēģinājumiem bija vismaz interesants – viņš mums piedāvāja nopirkt senas nabatiešu, romiešu un bizantiešu monētas, turklāt solīja grandiozu atlaidi. It kā parasti visādiem tur amerikāņiem tās maksājot veselus 20 dinārus, bet mums, kā radniecīgām dvēselēm un brīnišķīgiem latviešiem, viņš esot gatavs atdot par 10. Vēl piecas minūtes pakaulējies, es nometu cenu līdz 5, bet tas bija absolūts minimums par gabalu.
Monētas izskatījās senas, krietni nodilušas, zaļi sapelējušas, ne piesieties. Mani atturēja tikai tas, ka pats es no monētām neko nesaprotu, bet dāvanai gadījuma kolekcionāram mājās tomēr padārgi. Sašam uzreiz dzima biznesa plāns par antikvariāta tālākpārdošanu ībejā, bet pat es neesmu tik naivs, lai mēģinātu to izbīdīt bez iepriekšējas informatīvas izlūkošanas. Ar monētām vēlāk vēl bija vesels detektīvstāsts, kas pamazām atklāsies nākamajās daļās.
Galu galā es pie suvenīru pārdevēja nopirku kaut kādus sīkumus, viņš paslavēja mūsu viesnīcu, teica, ka tur strādājot viņa brālis, ar žestiem parādot dūšīgu vīrieti, un mēs šķīrāmies ar mieru.
Mājupceļš būtu bijis ātrs, bet mums vēl bija plāns iekost, tāpēc mēs devāmies uz pilsētiņu. Uz galvenās ielas atradās ēdnīca, kur mēs ar žestiem pasūtījām kaut kādus nezināmus ēdienus, pie tam es papildus palūdzu bez gaļas, nolikām pie ieejas riteņus, un apsēdāmies pie galdiņa gaidīt vakariņas. Atstāt dzelzs zirgus bez pieskatīšanas šoreiz nez kāpēc bija raustīgi, un es noliku riteni tā, lai ieejas durvīs rēgotos bagāžnieks ar ieslēgtu uguntiņu. Neskatoties uz to, es nervozēju un tāpēc ēdu steigā. Turklāt man atkal kļuva sliktāk, mani kratīja drebuļi, muskuļus visādi lauza.
Kamēr mēs ēdām, pamanījām, ka no milzīgā katla, kur vārās vista, bēg prom ūdens ar putām, un uzsvilpām pavāram, kurš vienā personā bija arī kasieris.
Sadzīves tehnika Jordānijā ir no kaut kādiem ļoti dīvainiem zīmoliem, acīmredzot vietējie lielveikali pacentušies
Pēc sātīgām, un pēc garšas pilnīgi normālām vakariņām, kas mums izmaksāja saprātīgus 2 (ar gaļu 3) dinārus, mēs iegājām netālu esošajā veikalā. Interesanti, ka tādā nomalē, visa mūsu ceļa garumā, mēs ne reizi nesastapām pārdošanā alkoholiskos dzērienus, un, attiecīgi, arī grādīgo dziru cienītājus. Mani, kā atturībnieku, tas pat ļoti priecēja, jo vairāk tāpēc, ka cilvēki, kas mums trāpījās, bija patīkami saskarsmē, neagresīvi, un neizrādīja visas tās melnās personības puses, kas nereti izpaužas alkohola ietekmē. Veikalā es nopirku pāris veidu iesala dzērienu. Acīmredzot šeit ir tabu pat uz vārdu “alus”, jo zem šī nosaukuma slēpās vistīrākais bezalkoholiskais alus. Garšas mēdz būt dažādas, bet kopumā – nu tā viduvēji, mūsu Zelta Zirgs būs krutāks.
Ārā strauji kritās temperatūra un atkal cēlās vējš. Bija velnišķīgi auksti, numuriņā šķiet bija 16 grādi, taču mums par lielu prieku kondicionieris strādāja sildītāja režīmā, lai gan ar pārtraukumiem, bet balkona durvis, pretēji vietējām tradīcijām visur atstāt šķirbas, vērās ciet diezgan blīvi. Iemesls tam acīmredzot bija tas, ka viesnīca šoreiz pēc vietējiem mērogiem bija īsts luksuss. Tomēr pat tik brīnišķīga viesnīca neizvairījās no Jordānijas dīvainībām: dvielis bija tikai viens, un, kad es reģistratūrā palūdzu otru, mani nesaprata, vai arī negribēja palīdzēt. Vismaz bez maksas ielēja tēju – bet tā bija pēc garšas pretīgākā tēja visa ceļojuma laikā!
Pat akurātā un kopumā pieklājīgā numuriņā sastopami šādi joki ar virsmu šķībumu
Rīt mums priekšā stāvēja izvēle – braukt pa asfaltu, nieka 30 km ar mērenu kāpumu ap kilometru (vai pat mazāk), vai doties pa mtb bezceļiem, noticot maršruta veidotāju solījumiem par neticamiem skatiem. Jūs droši vien jau nojaušat, kādu lēmumu pieņēma divi nerimstoši tūristi ar īlenu pakaļā, bet apstiprināt savu minējumu varēsiet tikai nākamajā daļā.